Raksts veidots, lai aktualizētu jautājumu par atbalsta personu un kontaktpersonu sistēmas trūkumu Latvijas augstskolās.  

Jāuzsver, ka Latvijā studējošo ar invaliditāti skaits joprojām ir zems, īpaši attiecībā uz studentiem ar smagiem kustību traucējumiem. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem (CSP) 2025. gada sākumā Latvijā dzīvoja 208 240 jaunieši vecumā no 18 līdz 29 gadiem, no kuriem 26,1 % studēja augstākās izglītības iestādēs (CSP, 2025). Vienlaikus Latvijā 2024. gadā bija vairāk nekā 206 000 personu ar invaliditāti, kas veido aptuveni 11 % iedzīvotāju (Labklājības ministrija, 2024).  

Eiropas Savienības līmenī pieejamie dati liecina, ka jauniešiem ar invaliditāti ir būtiski augstāks izglītības pārtraukšanas risks. 2022. gadā 22,4 % jauniešu ar invaliditāti vecumā no 18 līdz 24 gadiem priekšlaicīgi pārtrauca izglītību, salīdzinot ar 8,9 % jauniešu bez invaliditātes (Eurostat, 2023). Turklāt tikai 29,4 % personu ar invaliditāti vecumā no 25 līdz 34 gadiem Eiropas Savienībā ir ieguvušas augstāko izglītību, kamēr personu bez invaliditātes vidū šis rādītājs sasniedz 43,8 %. 

Augstskolu personāla un sabiedrības nepietiekama izpratne, kā arī strukturētas atbalsta sistēmas trūkums veicina situāciju, kurā daudzi jaunieši ar invaliditāti nemaz neuzsāk studijas vai tās nepabeidz, to apliecina arī mūsu pieredze LBAKT. 

Šobrīd studentiem ar kustību traucējumiem Latvijā faktiski nav pieejams strukturēts un institucionāli nodrošināts atbalsts ikdienas studiju procesā – pārvietošanās jautājumos, studiju pielāgojumos, saziņā ar pasniedzējiem vai pieejamības/piekļūstamības nodrošināšanā. Rezultātā studiju iespējas lielā mērā ir atkarīgas no individuālas iniciatīvas, neformāliem risinājumiem vai labas gribas, nevis sistēmiskas pieejas. 

Šo problēmu izgaismo Biedrības 2026. gada martā un aprīlī veiktā anonīmā aptauja, kurā piedalījās septiņi Latvijas augstskolu bakalaura līmeņa studenti un absolventi ar kustību traucējumiem. Lai gan nelielā respondentu skaita dēļ rezultāti nav statistiski reprezentatīvi, tie sniedz kvalitatīvu ieskatu mērķa grupas pieredzē, un atbilžu konsekvence norāda uz atkārtotiem, sistēmiskiem šķēršļiem. Visi septiņi respondenti norādīja uz informācijas trūkumu par pieejamo atbalstu, un visi vismaz dažas reizes bija nonākuši situācijā, kad piekļūstamības trūkuma dēļ piedalīties studiju procesā bija grūti vai neiespējami (LBAKT aptauja, 2026). 

Konkrētāk, pieci no septiņiem respondentiem saskārās ar grūtībām piekļūt augstskolas ēkām vai auditorijām, četri – problēmas saistībā ar pārvietošanos starp lekcijām, bet trīs informēja par studiju pielāgojumu trūkumu. Piecu respondentu (71 %) ieskatā studentiem ar kustību traucējumiem Latvijā drīzāk nav vai noteikti nav vienlīdzīgu studiju iespēju, un visi septiņi uzskatīja, ka augstskolās trūkst strukturētas atbalsta sistēmas. 

Pieciem no septiņiem respondentiem augstskolā nebija skaidri definētas kontaktpersonas piekļūstamības jautājumos vai arī viņi nemaz nezināja, ka tāda varētu būt. Četri respondenti (57 %) vismaz daļēji bija apsvēruši studiju neuzsākšanu vai pārtraukšanu atbalsta trūkuma dēļ, savukārt seši (86 %) atzina, ka centralizēta kontaktpersona vai koordinators atvieglotu studiju procesu. 

Vienlaikus pieciem no sešiem respondentiem, kuriem studiju pielāgojumi bija nepieciešami, tos izdevās panākt samērā viegli. Tas liecina, ka atsevišķi risinājumi un labā prakse pastāv, taču tie nav pietiekami skaidri, vienoti un garantēti visiem studentiem. 

Baltijas kaimiņvalstu pieredze apliecina, ka šādu sistēmu ir iespējams ieviest efektīvi un ilgtspējīgi. Piemēram, Viļņas Universitātē darbojas Personu ar invaliditāti atbalsta centrs (Neįgaliųjų reikalų koordinavimocentras), kas veic šādus uzdevumus: 

• nodrošina koordinatoru un asistentu atbalstu studentiem ar kustību traucējumiem; 
• piedāvā fakultātēs kontaktpersonas, kuras koordinē studiju pielāgojumus; 
• palīdz ar tehniskajiem palīglīdzekļiem un e-vides pieejamību; 
• izstrādā individuālus studiju risinājumus un nodrošina arī psihosociālu atbalstu. 

Līdzīgi atbalsta mehānismi ir ieviesti arī Tartu Universitātē un Tallinas Universitātē, kur pieejami Accessibility Adviser (pieejamības konsultants) un Disability Support Service, kas nodrošina gan praktisku, gan akadēmisku atbalstu studentiem ar invaliditāti. Tartu Universitātē darbojas Student Support and Counselling Centre, kurā darbojas Accessibility Adviser (pieejamības konsultants) kā centrālais kontaktpunkts studentiem ar invaliditāti. Konsultants veic šādus uzdevumus: 

• izvērtē studenta individuālās vajadzības (pārvietošanās, mācību process, eksāmeni); 
• koordinē studiju pielāgojumus, piemēram, lekciju telpu maiņu uz pieejamām, eksāmenu formas vai laika pielāgošanu, attālinātu dalību, ja fiziska klātbūtne nav iespējama; 
• sadarbojas ar fakultātēm, pasniedzējiem un administrāciju studenta vietā (studentam nav pašam “jāiet pa kabinetiem”); 
• konsultē par pieejamību augstskolas ēkās un digitālajā vidē. 

Tallinas Universitātē darbojas Disability Support Service, kas ir institucionalizēts atbalsta mehānisms studentiem ar invaliditāti, kura galvenās funkcijas:  

• nodrošina personīgu konsultantu studentiem ar invaliditāti;  
• palīdz organizēt personīgo asistentu atbalstu (tai skaitā kustību traucējumu gadījumos), pielāgotu piekļuvi studiju telpām; 
• sadarbojas ar pasniedzējiem, lai vienotos par studiju procesa pielāgojumiem, nodrošinātu pieejamus mācību materiālus; 
• sniedz arī psiholoģisko un studiju konsultāciju atbalstu. 

Arī Polijas pieredze rāda, ka augstskolu autonomija nav šķērslis sistemātiskam atbalstam. LBAKT 2026. gada maija pieredzes apmaiņas vizītē Varšavā iepazinās ar Varšavas Universitātes praksi, kur darbojas Personu ar invaliditāti birojs, kas palīdz nodrošināt piekļūstamību un nepieciešamos studiju pielāgojumus. Polijas pārstāvji uzsvēra, cik būtiska ir individualizēta vajadzību izvērtēšana un koordinēta sadarbība starp studentu, augstskolu un atbalsta speciālistiem, lai risinājumu organizēšanas slogs nebūtu jāuzņemas pašam studentam vien. Būtiska ir arī augstskolu karjeras centru iesaiste, palīdzot atrast prakses iespējas un sagatavoties pārejai uz darba tirgu (LBAKT pieredzes apmaiņas brauciens Polijā, Varšavā, 2026, ko finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.). 

Kā norādīts Rīgas Tehniskās universitātes, Latvijas Darba devēju konfederācijas un aģentūras LETA pētījumā “Zināšanu pārneses barometrs” (RTU, LDDK, LETA, 2024) par sadarbību ar augstskolām, būtiska problēma ir vienotas informācijas un skaidru kontaktpersonu neesamība, kā arī pārmērīga birokrātija. Uzņēmumi norāda, ka sadarbību veicinātu konkrētas atbildīgās personas, skaidri procesi un centralizēta pieeja. Šie secinājumi ir tieši attiecināmi arī uz atbalsta sistēmu studentiem ar invaliditāti - bez skaidri definētas struktūras un kontaktpersonām atbalsts noteikti nav efektīvs. 

Piedāvāto risinājumu aptveramais personu loks būtu ievērojami plašāks par studentiem ar smagiem kustību traucējumiem. 2025./2026. akadēmiskajā gadā Latvijas 45 augstākās izglītības iestādēs studē 76,4 tūkstoši studentu. Turklāt 56,1 % jeb 42,9 tūkstoši studentu mācās trijās lielākajās augstskolās – Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē, savukārt 32 augstākās izglītības iestādēs studentu skaits nepārsniedz tūkstoti (CSP, 2026). Šī atšķirība pamato diferencētu pieeju: mazākā augstskolā var pietikt ar vienu kontaktpersonu, bet lielajās augstskolās nepieciešams koordinators, fakultāšu kontaktpersonu tīkls vai atbalsta centrs. 

Pašlaik nav pieejami vienoti valsts mēroga dati par to, cik studentiem ik gadu nepieciešami studiju pielāgojumi, tādēļ precīzs tiešo ieguvēju skaits būtu nosakāms, augstskolām anonimizēti apkopojot atbalsta pieprasījumus. Plānošanas vajadzībām varētu izmantot 1 %, 3 % un 5 % scenāriju. Tas nozīmētu attiecīgi aptuveni 760, 2 290 vai 3 820 studentus visā Latvijā, kuriem varētu būt nepieciešams individuāls atbalsts vai studiju pielāgojumi. 

Tiešo atbalsta saņēmēju lokā varētu būt studenti ar pastāvīgiem kustību vai citiem funkcionāliem traucējumiem, hroniskām saslimšanām, kā arī īslaicīgiem veselības ierobežojumiem pēc traumas vai operācijas. Varšavas Universitātes Personu ar invaliditāti birojs atbalstu sniedz arī studentiem ar hroniskām un īslaicīgām veselības grūtībām, kas ietekmē studiju procesu. Savukārt skaidrāki procesi, apmācīts personāls, pieejamāka vide un elastīgi studiju risinājumi netieši uzlabotu studiju vidi visiem 76,4 tūkstošiem studentu un arī reflektantiem. 

Risinājumam nav jābūt vienādam visās augstskolās. Mazākā augstskolā vai koledžā pirmais solis var būt skaidri noteikta kontaktpersona esošajā struktūrā, vidēja lieluma augstskolā - atsevišķs koordinators, savukārt lielākajās augstskolās – centrālais koordinators kopā ar kontaktpersonām fakultātēs vai specializēts atbalsta centrs. Būtiski, lai izvēlētais risinājums nebūtu formāls un studentam būtu zināms viens atbildīgais kontaktpunkts, kas palīdz saskaņot nepieciešamos pielāgojumus: 

• skaidra informācija par atbalsta saņemšanas kārtību jau pirms uzņemšanas un studiju sākumā; 
• individuālo vajadzību izvērtēšana un koordinēta saziņa ar fakultātēm un pasniedzējiem; 
• regulāra mācībspēku un administratīvā personāla izglītošana; 
• fiziskās un digitālās piekļūstamības uzlabošana, kā arī elastīgi studiju risinājumi; 
• anonimizēta informācijas apkopošana par pieprasīto atbalstu un sasniegtajiem rezultātiem. 

Konkrētais modelis, tā finansējums un ieviešanas secība jāizvērtē atbilstoši augstskolas lielumam un studentu vajadzībām. Sākotnēji būtu jānosaka minimālo standartu visām augstskolām un pēc tam izmēģināt plašāku koordinēta atbalsta modeli lielākajās Latvijas augstskolās.  

Kopīgais Baltijas valstu un Polijas augstskolu piemēros ir skaidri definēta atbildība, vienots informācijas punkts studentam un sistemātiska sadarbība ar pasniedzējiem, kas būtiski mazina birokrātiju un nodrošina vienlīdzīgas studiju iespējas. Galvenais princips ir vienkāršs - atbalsts seko studentam, nevis studentam pašam jāmeklē risinājumi katrā fakultātē un pie katra pasniedzēja. Šādas sistēmas ieviešana būtu nozīmīgs solis ceļā uz vienlīdzīgu, iekļaujošu un mūsdienīgu augstāko izglītību Latvijā, vienlaikus stiprinot arī augstskolu reputāciju, sociālo atbildību un starptautisko konkurētspēju. 

Aptaujas rezultāti ļauj secināt, ka problēma ir plašāka par dažām nepiekļūstamām ēkām. Tā ir arī informācijas, atbildības un koordinācijas plaisa, jo  studentam bieži pašam jānoskaidro, pie kā vērsties, atkārtoti jāskaidro savas vajadzības un jāvienojas ar vairākām iesaistītajām pusēm. Tādēļ nozīmīgi uzlabojumi sākami ne vien ar ilgtermiņa ieguldījumiem infrastruktūrā, bet arī ar skaidri noteiktu atbildīgo personu, publiski saprotamu atbalsta procesu un savlaicīgu informāciju jau pirms studiju uzsākšanas. Polijas un Baltijas augstskolu pieredze rāda, ka tieši šāda koordinācija ļauj individuālus pielāgojumus pārveidot no gadījuma risinājuma par paredzamu institucionālu atbalstu. 

Šis jautājums ir pelnījis vietu gan augstākās izglītības politikas darba kārtībā, gan priekšvēlēšanu diskusijās. Iekļaujoša studiju vide nav atsevišķs labas gribas projekts – tā ir vienlīdzīgu iespēju un Latvijas cilvēkkapitāla attīstības sastāvdaļa. 

Šis viedokļraksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.  

Par viedokļraksta saturu atbild biedrība “Latvijas Bērniem ar Kustību Traucējumiem”.