Par drošību skolā. Bērnu ar kustību traucējumiem pieredze un priekšlikumi drošākai skolai
Biedrības “Latvijas Bērniem ar kustību traucējumiem” veiktā aptauja rāda, ka bērnu pieredze skolās ir ļoti atšķirīga. Daļa bērnu jūtas droši un saņem nepieciešamo atbalstu, bet citi saskaras ar pāridarījumiem, fiziski nepieejamu vidi, bailēm sporta stundās vai nepietiekamu pieaugušo klātbūtni. Viedokļrakstā bērnu pieredze analizēta kopā ar Latvijas normatīvo regulējumu un starptautiskajiem pētījumiem par drošību, mobingu, piekļūstamību un iekļaujošu izglītību. Raksta centrā ir jautājums - vai bērns skolā var ne tikai atrasties, bet arī droši pārvietoties, piedalīties, veidot attiecības un justies piederīgs.
Droša un iekļaujoša izglītības vide ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem bērna attīstībai, mācību procesam un sociālajai līdzdalībai. Skola darbojas kā vieta, kur bērni apgūst zināšanas, veido attiecības, attīsta sociālās prasmes, mācās sadarboties un nostiprina piederību sabiedrībai. Drošības sajūta skolā veido pamatu iekļaujošas izglītības īstenošanai un bērna labbūtībai (UNESCO, 2019).
Bērniem ar kustību traucējumiem drošība ietver vairākus savstarpēji saistītus aspektus. Tā attiecas uz pieejamu fizisko vidi, iespēju patstāvīgi pārvietoties, vienlīdzīgu dalību mācību procesā, emocionālu stabilitāti, cieņpilnām attiecībām un pārliecību par atbalsta pieejamību no pedagogiem un vienaudžiem. Arhitektoniski šķēršļi, izslēgšana no aktivitātēm un negatīva attieksme samazina bērna iesaisti izglītības procesā (World Health Organization [WHO], 2022).
Starptautiskie pētījumi pēdējos gados norāda, ka bērni ar invaliditāti un funkcionāliem traucējumiem biežāk sastopas ar mobingu, sociālo izolāciju un diskrimināciju nekā viņu vienaudži. UNESCO (2023) uzsver paaugstinātu vardarbības risku skolā, savukārt OECD (2025) norāda, ka drošības uzlabošanai nepietiek ar formāliem noteikumiem vai disciplināriem pasākumiem. Efektīvi risinājumi balstās uz visas skolas pieeju (whole-school approach), kurā ietilpst pedagogu profesionālā pilnveide, skolēnu labbūtības regulāra izvērtēšana, savlaicīga problēmu atpazīšana un sadarbība ar ģimenēm.
Zinātniskajā literatūrā parādās secinājums, ka skolēni ar speciālām izglītības vajadzībām biežāk piedzīvo vienaudžu vardarbību. Sistemātiskā pārskatā, kurā analizēti vairāki desmiti starptautisko pētījumu, konstatēts paaugstināts viktimizācijas risks bērniem ar invaliditāti, kā arī nepietiekama esošo pretmobinga programmu pielāgošana viņu vajadzībām (Hulme et al., 2024). Šāda pieredze ietekmē emocionālo pašsajūtu, mācību rezultātus, pašvērtējumu, skolas apmeklējumu un sociālo integrāciju (Rose & Gage, 2017).
Latvijā iekļaujošas izglītības attīstība ir noteikta kā izglītības politikas virziens. Izglītības likums, Bērnu tiesību aizsardzības likums un ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām paredz bērniem drošu un diskrimināciju nepieļaujošu izglītības vidi (Apvienoto Nāciju Organizācija, 2006). Normatīvais regulējums pats par sevi nenodrošina vienlīdzīgu drošības pieredzi visiem skolēniem. Starptautiskie pētījumi norāda, ka bērna subjektīvo drošības sajūtu ietekmē skolas vide, pedagogu attieksme un vienaudžu attiecību kvalitāte (OECD, 2025).
Lai iegūtu padziļinātu izpratni par bērnu ar kustību traucējumiem pieredzi Latvijas skolās, Latvijas Bērnu ar kustību traucējumiem biedrība 2026. gadā veica skolēnu aptauju. Tās mērķis bija noskaidrot bērnu vērtējumu par drošību skolā, identificēt ietekmējošos faktorus un apkopot viņu priekšlikumus skolas vides uzlabošanai. Bērnu pieredze sniedz informāciju par situācijām, kas ne vienmēr ir redzamas izglītības politikas veidotājiem, skolu vadībai vai pedagogiem.
Raksta mērķis ir analizēt drošības sajūtu skolā bērniem ar kustību traucējumiem, apvienojot Latvijas Bērnu ar kustību traucējumiem biedrības aptaujas rezultātus ar starptautisko zinātnisko literatūru un normatīvo regulējumu. Analīzē tiks aplūkoti riski, izvērtēta Latvijas situācija starptautiskā kontekstā un izstrādāti uz pierādījumiem balstīti priekšlikumi iekļaujošas un drošas skolas vides pilnveidei.