Biedrība “Latvijas Bērniem ar Kustību Traucējumiem” aktualizē cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības problēmas Latvijā, īpaši uzsverot jauniešu ar kustību traucējumiem grūtības atrast pirmo darbavietu pēc izglītības iegūšanas. Neraugoties uz iegūto izglītību, profesionālajām prasmēm un motivāciju strādāt, šie jaunieši bieži saskaras ar darba devēju aizspriedumiem, nepieejamu darba vidi un nevēlēšanos nodrošināt nepieciešamos pielāgojumus. 2024. gadā nodarbinātības līmeņa atšķirība starp cilvēkiem ar invaliditāti un cilvēkiem bez invaliditātes Latvijā sasniedza 21,3 %. Vienlaikus, pieaugot diskusijām par ārvalstu darbaspēka piesaisti, biedrība aicina izvērtēt, vai pietiekami tiek izmantots Latvijā jau pieejamais darbaspēka potenciāls. 

Latvijā jau pastāv vairāki nodarbinātības atbalsta instrumenti, tostarp Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) piedāvātās subsidētās darbavietas, darba vides pielāgošana, darba vadītāju atbalsts un citi individuāli pakalpojumi. Nodarbinātības veicināšanā iesaistās arī pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, piemēram, apvienība “Apeirons”. Tomēr esošie pasākumi lielākoties palīdz cilvēkam pēc tam, kad viņš jau ir vērsies pēc atbalsta un atradis darba devēju, kurš gatavs sadarboties. Trūkst mehānisma, kas mērķtiecīgi motivētu pašus darba devējus pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti un veidot iekļaujošu darba vidi. 

Kā vienu no iespējamiem risinājumiem biedrība rosina izvērtēt nodarbinātības kvotu sistēmas ieviešanu Latvijā. Vairākās Eiropas Savienības valstīs šāda sistēma jau darbojas, taču tās īstenošanas modeļi atšķiras. Polijā darba devēju iemaksas par kvotas neizpildi tiek novirzītas īpašam fondam, kas finansē nodarbinātības atbalstu, Francijā būtiska nozīme ir nodarbinātības datu uzskaitei, savukārt Vācijā tiek piemērotas diferencētas iemaksas atkarībā no kvotas izpildes. Austrijas pieredze apliecina, ka kvotas var palielināt nodarbinātību, tomēr to ietekme var būt ierobežota, ja netiek risinātas citas praktiskas problēmas. Savukārt Zviedrija parāda, ka iespējams izmantot arī modeli bez kvotām, ja ir pieejams pietiekams individuālais atbalsts. 

Kvotu sistēma pati par sevi negarantē cilvēku ar invaliditāti veiksmīgu iekļaušanos darba tirgū. Pastāv risks, ka darba devēji izvēlēsies maksāt iemaksas, nevis pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti, vai arī nodrošinās tikai formālas darbavietas ar mazu slodzi un ierobežotām profesionālās izaugsmes iespējām. Tāpat iespējams, ka priekšroka tiks dota cilvēkiem, kuru nodarbināšanai nepieciešami mazāki pielāgojumi, atstājot ārpus darba tirgus personas ar smagākiem funkcionāliem traucējumiem. Tāpēc kvotām jābūt tikai vienai daļai no plašākas atbalsta sistēmas, kas nodrošina piekļūstamu darba vidi, transportu, profesionālo sagatavotību un nepieciešamos individuālos pakalpojumus. 

Biedrība iestājas par to, lai Latvijā pakāpeniski tiktu ieviestas kvotas sākotnēji valsts un pašvaldību iestādēs, publiskajās kapitālsabiedrībās un lielajos uzņēmumos. Darba devējiem, kuri noteikto mērķi nesasniegtu, būtu jāveic diferencētas solidaritātes iemaksas, kuru apmērs būtu atkarīgs no sasniegtā rezultāta. Šie līdzekļi mērķtiecīgi jānovirza darbavietu un digitālo risinājumu pielāgošanai, mentoru un atbalsta personu pakalpojumiem, profesionālo prasmju apguvei, transportam un atbalstam darba attiecību sākumposmā. Vienlaikus jāstiprina NVA specializētais atbalsts un jānodrošina vienots kontaktpunkts gan darba devējiem, gan darba meklētājiem ar invaliditāti. 

Latvijai nepieciešama mērķtiecīgāka un sistēmiska pieeja cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai, apvienojot darba devēju atbildību ar praktisku atbalstu. Jāvērtē ne tikai darbā pieņemto cilvēku skaits, bet arī nodarbinātības kvalitāte – atalgojums, darba slodze, līguma ilgums, darba saglabāšana un profesionālās izaugsmes iespējas. Biedrība aicina neaprobežoties ar brīvprātīgu darba devēju labo gribu, bet izvērtēt citu valstu pieredzi un izstrādāt Latvijas apstākļiem piemērotu risinājumu, kas nodrošinātu cilvēkiem ar invaliditāti reālas iespējas strādāt, izmantot savas prasmes un veidot patstāvīgu dzīvi. 

Šis viedokļraksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par viedokļraksta saturu atbild biedrība “Latvijas Bērniem ar Kustību Traucējumiem”.