Lai gan pilngadīgām personām ar invaliditāti ir pieejami dažādi sociālie un rehabilitācijas pakalpojumi, tie ne vienmēr nodrošina pēctecīgu atbalstu pēc bērniem paredzēto pakalpojumu pārtraukšanas. Mainoties atbildīgajām institūcijām, pakalpojumu saņemšanas nosacījumiem un izvērtēšanas kritērijiem, jauniešiem un viņu ģimenēm atkārtoti jāmeklē informācija un jāpierāda savas vajadzības. Ja rehabilitācija netiek turpināta, var pasliktināties jaunieša funkcionālās spējas, pieaugt atkarība no ģimenes palīdzības un samazināties iespējas turpināt izglītību vai uzsākt darba gaitas. 

Biedrībai ir sadarbības pieredze ar Rīgas pašvaldību, veidojot pilotprojektu jauniešiem ar funkcionāliem traucējumiem, kuri pēc pilngadības sasniegšanas turpina izglītību. Rīgas pieredze apliecina, ka atbalstu iespējams turpināt arī pēc 18 gadu vecuma. Vienlaikus tiek uzsvērts, ka atbalsta pieejamība nedrīkst būt atkarīga tikai no deklarētās dzīvesvietas vai izziņas par mācībām. Galvenajam kritērijam jābūt jaunieša individuālajām funkcionēšanas un rehabilitācijas vajadzībām, kā arī viņa dzīves mērķiem. 

Lai nodrošinātu pēctecīgu atbalstu, biedrība rosina izstrādāt valsts mēroga pārejas sociālās rehabilitācijas modeli jauniešiem vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Tajā būtu jāparedz individuāls pārejas plāns, pašaprūpes un patstāvīgas dzīves prasmju attīstīšana, tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšana un apmācība to lietošanā, psiholoģiskais atbalsts, kā arī palīdzība izglītības turpināšanā, profesionālajā orientācijā un darba uzsākšanā. Būtiska nozīme būtu arī vienotam pārejas koordinatoram, kurš palīdzētu saskaņot veselības, sociālo, izglītības un nodarbinātības pakalpojumu pieejamību, kā arī valsts garantētam pakalpojumu minimumam neatkarīgi no jaunieša dzīvesvietas. 

Biedrība iestājas par to, ka sociālās rehabilitācijas turpināšana pēc pilngadības sasniegšanas ir ieguldījums jaunieša patstāvībā, dzīves kvalitātē un sabiedrības labklājībā. Savlaicīgs un mērķtiecīgs atbalsts var palīdzēt jaunietim saglabāt attīstītās prasmes, iegūt izglītību, uzsākt darba gaitas un mazināt ģimenes aprūpes slogu. Tāpēc biedrība aicina atbildīgās institūcijas un pašvaldības veidot vienotu un pēctecīgu atbalsta sistēmu, kurā pakalpojumi tiek nodrošināti atbilstoši jaunieša vajadzībām, nevis pārtraukti, sasniedzot noteiktu vecumu. 

Šis viedokļraksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par viedokļraksta saturu atbild biedrība “Latvijas Bērniem ar Kustību Traucējumiem”.